Atmiņu stāsti par barikādēm
Ir pagājuši trīsdesmit gadi kopš 1991. gada janvāra notikumiem, kad cilvēki bez ieročiem no visas Latvijas devās uz Rīgu aizstāvēt atgūto neatkarību. Arī mūsu novadnieki bija starp viņiem un dežurēja gan pie Augstākās Padomes, gan arī pie Televīzijas centra Zaķusalā. Zemāk dažu novadnieku atmiņu stāsti, ko pierakstīja un apkopoja Ozolnieku novada vēstures ekspozīcijas glabātājs Aigars Stillers.
Ja arī Tev ir stāsti ar vēsturisku vērtību, ko vēlies pastāstīt plašāk, aicinām sazināties ar Aigaru Stilleru mob. 29132901, e-pasts: aigars.stillers@ozolnieki.lv
Guntis Rozītis 1991.gada janvārī bija LLA Zirgkopības centra vadītājs un Cenu pagasta padomesdeputāts. 13.janvārī ar televīzijas starpniecību uzzinājis par LTF aicinājumu celt barikādes, G. Rozītis vienojās ar mežsaimniekiem no Aizupēm par prettanku ’’ežu’’ jeb sametinātu sliežu aizņemšanos no LLA Kara katedras un zirgkopības centra ar automašinu ZIL 130 nekavējoties devās uz Rīgu. Zirgkopības centra 5 darbinieki maiņās dežurēja pie Zaķusalas TV centra.
Gunārs Sproģis barikāžu laikā bija Cenu pagasta padomes izpildkomitejas priekšēdētājs. Katru dienu brauca uz Rīgu, taču nakšņot devās mājās. 13. janvāra dienā viņš ar saviem padotajiem uz tilta pie Zaķusalas izdalīja Cenu ciem iedzīvotājiem pārnēsājamās rācijas un gāzmaskas. No padomju saimniecības “Lielupe” barikādēs piedalījās 34 cilvēki.
Leons Lecis 1991.gada janvārī bija buldozera mašīnists Ozolnieku meliorācijas uzņēmumā Jelgavas PMK – 13. Viņš dzimis neatkarīgajā Latvijā 20.gadsimta 20.gados, kur skolas gados audzināts nacionāli patriotiskā garā, tāpēc kaismīgi atbalstīja Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. 13.janvāra pēcpusdienā viņa darba buldozeru ar treileri uz Zaķusalu aizveda šoferis Juris Babčuks. L.Leča doma bija, ja uz TV centru brauks bruņutrasportieri, viņš karavīrus pārsteigs, apgāžot no muguras pēdējo kolonas bruņu mašīnu. Zaķusalā pavadījis pirmās 4 dienas, bet pēc tam uzskatīja, ka viņa palīdzība nav vairāk vajadzīga.
Einars Zalcmanis barikāžu laikā bija 26 gadus vecs un strādāja meliorācijas uzņēmumā - Jelgavas PMK – 13 par ģeodēzistu. 13.janvārī pa televizoru izdzirdējis aicinājumu celt barikādes un jau vakarā Ozolniekos iekāpis satiksmes autobusā un aizbrauca līdz Zaķusalai. Tur viņš pavadīja 2 nedēļas, ne reizi neatgriežoties mājās Tiesa, viņš kontktējies ar jelgavniekiem no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas. Pirmā nakts uz 14.janvāri bija visaukstākā tajās nedēļās, ko vēl pastiprināja malkas trūkums. Pa Zaķusalas krūmājiem ar dažiem studentiem vācis kaut ko kurināmu. Vēlāk jau mallku veda organizēti. E.Zalcmanis dežurēja pie TV torņa, kur bija visnomaļākā vieta Zaķusalā. Pirmajās pāris dienās nebija organizēta apsardzība un viņš ar kādu vienaudzi centies noorganizēt TV torņa aizsardzibu. Viņš saprata, ka TV torni ar TV centru savieno kabelis, ko viegli sabojātu specvienību kaujinieki un pēc tam grūti būtu sakarus atjaunot. Pats E.Zalcmanis uzskata, ka tā nebija liela varonība mērenā salā sēdēt pie ugunskuriem un ēst tantīšu sarupētos pīrāgus un maizītes, kaut tajās dienās nedaudz bail bija par bēdīgiem notikumu attīstības scenārijiem.
Jānis Melders barikāžu laikā bija 52 gadus vecs un strādāja par Jelgavas PMK – 13 direktoru. Viņš deva rīkojumu uzņēmuma dispičerei Laimai Pudniecei nozīmēt cilvēkus kā uz darbu. Protams, kuri negribēja, tie varēja atteikties. Vēlāk uzņēmuma direktors izdeva rīkojumu, ka tiem kuri piedalījušies barikādēs, jāmaksā vidējā alga par pavadītajām stundām Rīgā J. Melders apgalvo, ka domu par nāvi vai valsts zaudēšanu nebija, jo tas likās kā sava veida pienākums. J. Melders uzskatīja, ka nekas labāks par Trešo tautas atmodu (1987. – 1991.gados) vēl nav piedzīvots.
Māris Ainārs 1989.gada nogalē bija ievēlēts par Ozolnieku pilsētciemta (vēlāk pagasta) Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņam kā pašvaldības vadītājam bija koordinatora loma, uz Rīgu devies apzināt vispārējo situāciju. M. Ainārs atzīst, ka „barikādes bija nepakļaušanās demonstrācija, kas it kā notika bez lieliem uzbrukumiem to aizstāvjiem, tomēr tās bija izdevušās”.
Valdis Āboliņš 1991.gada janvārī strādāja celtniecības daļas vadītāja amatā LLA Mācību un pētījumu mežsaimniecībā, Aizupēs. V.Āboliņš uzsver, ka radio un televīzija bija vienīgie avoti, kā cilvēki varēja uzzināt par aktuāliem notikumiem vai sazināties savā starpā. Arī telefoni tajos gados bija tikai stacionārie. Barikāžu laikā cilvēki nepameta arī savus ikdienas darbus, V. Āboliņš, atgriežoties no barikāžu dežūras Rīgā, uzreiz devās uz darbu. LLA Mācību un pētījumu mežsaimniecības Latvijas Tautas frontes grupas vadītājs bija galvenais mežzinis Luciāns Vuguls. Barikāžu dienās viņš bija galvenais aizupiešu iedvesmotājs piedalīties atjaunotās Latvijas valsts aizstāvībā. No LLA Mācību un pētījumu mežsaimniecības barikādēs piedalījās 15 darbinieki. V. Āboliņš atzīst, ka būtu stāvējis, rokās sadevies, līdz pēdējam - lai vai kas viņiem uzbruktu. Svarīgākais - izturēt līdz tam, kad ierastos žurnālisti, kas informētu pasauli, kā tas notika slaktiņa pie Lietuvas TV Viļņā.
Edgars Balodis 1991. gada janvārī bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Mācību un pētījumu mežsaimniecības centrālo transporta garāžu mehāniķis un Ozolnieku pilsētciemata (vēlāk pagasta) padomes deputāts. E. Balodis atzīst, ka cilvēki tajā laikā bija līdzjūtīgi, izpalīdzīgi, vienoti un apzinīgi, kas radīja velmi aizstāvēt vienam otru. Interesmati bija ar šofera Vara Jansona kokvedēja automašīnu URAL. Divas nedēļas viņš nevarēja iedarbināt savu automašīnu, bet 13.janvāra vakarā tā pēkšņi pieleca! Viņš ar savu kokvedēja aizveda prettanku ežus uz Rīgu. Runājot par kritiskāko barikāžu laika brīdi - 20. janvāra apšaudi pie Iekšlietu ministrijas, E. Balodis uzskata, ka omoniešiem bija dota pavēle provocēt apšaudi, kas dotu pamatu iesaistīties Padomju armijai.
Arvīds Roziņš 1991.gada janvārī bija Ozolnieku uzņēmuma Jelgavas Eksperomentālās remontu mehāniskās rūpnīcas inženieris konstruktors, Ozolnieku pagasta padomes deputāts un Latvijas Tautas frontes Jelgavas ERMR grupas vadītājs. Intersanti ka 1988.gadā rūpnīcas LTF atbalsta grupas vadītāja amatam viņu virzīja Kompartijas pirmorganizācijas sekretārs. Pēc A.Roziņa domām tā notika tāpēc, ka viņš bija rūpnīcā zināms inženieris ar augstāko tehnisko izglītību un bezpartejiskais. Inženieris A.Roziņš noraida mītu, ka Jelgavas ERMR direktors Jedvgēņijs Spolāns bija inerfrontes atbalstītājs un neļāva rūpnīcas darbiniekiem braukt uz barikādēm. Rūpnīcai, atšķirībā no Melioratoriem, nebija lielie LAZ auttobusi, bet gan viens neliels busiņš PAZ, tāpēc to izmantoja ražošanas organizēšanas vajadzībā. Rūpnīcas cilvēki izmantoja melioratoru autobusus vai personīgās automašīnas. Tiesa direktors J.Spolāns nemaksāja vidējo algu par līdzdalību barikādēs, kā to darīja melioratoru priekšnieki. A.Roziņš barikāžu laikā barauca gan uz barikādēm Zaķusalā, gan dažas naktīs dežurēja Ozolnieku melioratoru kultūras namā un novēroja kustību uz Ozolnieku Rīgas ielas. Nekādas sankcijas no rūpnīcas vadības par līdzdalību barikādēs viņam nebija. Viņš bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Inženieris A.Roziņš uzskata, ka lielākā atjaunotās Latvijas Republikas kļūda bija cittautiešu nepilsoņu atbīdīšana no līdzdalības valsts dzīvē. Arī barikādēs Zaķu salā viņš satika rūpnīcas darbinieku pēc tautības ukraini, kurš teicis: “Man jābūt šeit, jo bez brīvas Latvijas nebūs brīva Ukraina!”.
Vladislavs Stafeckis 1991.gada janvārī bija Ozolnieku vidusskolas vēstures un ģeogrāfijas skolotājs, Filatēlistu pulciņa vadītājs, pēc 1991.gada izveidoja jaunsargu vienību Ozolnieku vidusskolā. 1991.gada janvārī dežurēja Vecrīgā pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes.
Ozolnieku cilvēku vadītājs bija Jānis Melnis, Jelgavas PMK – 13 auto transporta garāžu galvenais mehāniķis. J. Melnis atcerējās, ka Jelgavas PMK – 13 civilās aizsardzības grupas priekšnieks, padomju armijas virsnieks Misjuks bija noslēpis gāzmaskas, ko vajadzēja nogādāt barikāžu aizstāvjiem no Ozolnieku melioratoriem. Iespējams, padomju virsnieks bija saistīts ar interfronti un sabotēja barikādes.
Ozolnieku melioratori ar automašīnām KAMAZ postenī uz salu tilta. No labās: Viesturs Rozentāls, Alberts Želvis, Zigurds Pablaks, Jānis Strauts. Viņi pavadījuši barikādēs vairāk kā 100 stundas, 1991. gada foto no Jāņa Merldera arhīva
Apkopoja Aigars Stillers, Ozolnieku novada vēstures ekspozīcijas glabātājs
